Tiesneši paši aicina rīkoties

Pievēršoties 22. janvāra Tieslietu padomes sēdes būtībai, jāatgādina, ka 2017. gada 14. decembra Augstākās tiesas plēnumā tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs aicināja tiesnešus departamentos objektīvi izvērtēt situāciju, kad publiskajā telpā, balstoties uz plašsaziņas līdzekļu ziņoto, tiek apšaubīta tiesu sistēmas reputācija saistībā ar maksātnespējas procesu tiesvedībām. Vēl pagājušā gada izskaņā šim aicinājumam sekoja 14 Augstākās tiesas tiesnešu parakstīta Tieslietu padomei adresēta vēstule.1 Tajā Administratīvo lietu un Krimināllietu departamentu tiesneši atsaucās uz žurnālā "IR", sabiedriskās televīzijas raidījumā "Tieša runa" un TV3 raidījumā "Nekā personīga" izskanējušo žurnālistu pētījumu saistībā ar konkrētu tiesnešu izskatītajām maksātnespējas lietām, uzsverot: "Minētais pētījums ir balstīts uz konkrētu faktu analīzi, atklājot tiesnešu iespējamu profesionalitātes trūkumu, izskatot maksātnespējas lietas, un, no neiesaistītas personas skatpunkta raugoties, neizprotamus tiesnešu lēmumus. Žurnālistu izpētīto faktu analīzes rezultātā izdarītie secinājumi ir ārkārtīgi satraucoši tiesu varai kopumā. Minētā situācija ir radījusi tiesu varas reputācijas krīzi, kas vairo arvien lielāku neuzticību tiesu varai un līdz ar to valstij kopumā. Šādā situācijā tiesneši nevar būt pasīvi vērotāji."2

Ņemot vērā iepriekš minēto, vēstuli parakstījušie tiesneši Tieslietu padomei rosināja, pirmkārt, izveidot komisiju (darba grupu), tajā iekļaujot tiesnešus no Augstākās tiesas un apgabaltiesas, kas specializējušies maksātnespējas lietās, kā arī aicināt līdzdarboties tiesībzinātniekus. Otrkārt, uzdot komisijai izpētīt attiecīgās maksātnespējas lietas un sniegt atzinumu par tām, rodot atbildes uz konkrētiem jautājumiem.

Neilgi pēc šīs vēstules nonākšanas atklātībā arī Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība 2017. gada 20. decembrī izplatīja savu paziņojumu, ka pilnībā pievienojas Augstākās tiesas tiesnešu vēstulē minētajiem konkrētajiem ierosinājumiem Tieslietu padomei un "aicina tuvākajā Tieslietu padomes sēdē tos apsvērt pēc būtības, rodot iespējami labāko risinājumu šai krīzes situācijai un kliedējot šaubas par pašas tiesu varas nevēlēšanos un nespēju rast risinājumu tai".3

Jau pagājušā gada izskaņā tika prognozēts, ka Augstākās tiesas tiesnešu vēstule tiks skatīta 2018. gada 22. janvāra Tieslietu padomes sēdē. Rezultātā tā gan nebija vienīgā, jo iepriekš minētā kontekstā šā gada 18. janvārī savu vēstījumu Tieslietu padomei nosūtījusi arī Latvijas Zvērinātu notāru padome, paužot, ka arī tās vērtējumā esošā situācija ir atzīstama par sabiedrības uzticības krīzi tiesu sistēmai, tādēļ šobrīd būtu svarīgi, lai Tieslietu padome aktīvi izvērtētu radušos situāciju un saprotamā valodā to skaidrotu sabiedrībai. Savukārt īpaši izvērstu viedokli par tiesu varas darbības tiesiskuma stiprināšanu Tieslietu padomei iesniedzis Augstākās tiesas Civillietu departaments. Lai gan vēstījumu, kas pilnībā publicēts arī šajā "Jurista Vārdā", parakstījusi departamenta priekšsēdētāja Edīte Vernuša, tajā norādīts, ka ar saturu ir iepazinušies un to akceptējuši visi Civillietu departamenta tiesneši, tādējādi faktiski tā uzskatāma par kopēju pozīciju. Tajā atspoguļojas tiesnešu viedoklis saistībā ar plašsaziņas līdzekļos sniegto kritisko informāciju par tiesu lomu maksātnespējas lietu izskatīšanā laikā no 2008. gada līdz 2014. gadam un par tiesnešu atbildību par Maksātnespējas likuma tiesību normu nepareizu piemērošanu, kas minētajās lietās konstatēta ar Civillietu departamenta nolēmumiem. Tāpat sniegta arī atsauksme par Augstākās tiesas kolēģu ierosinājumu izveidot speciālu komisiju attiecīgo maksātnespējas lietu un to izskatījušo tiesnešu darbības izvērtējumam, līdztekus apspriešanai Tieslietu padomē izvirzot savus ierosinājumus tiesu sistēmas darbības pilnveidošanai.

Pareizai diagnozei – pareizas zāles

Tieslietu padome uz 22. janvāra sēdi sanāca pilnā sastāvā, taču darba materiālos iepriekš iekļautās vēstules vairs nebija vienīgais analizējamais avots. Pirms spriest par lietu pēc būtības, vārds vispirms tika dots daudziem uz sēdi pieaicinātajiem, kuri lielākoties pārstāvēja tiesu varu, tai skaitā tiesnešu pašpārvaldes institūcijas un biedrības. Tas darīts ar konkrētu nolūku – lai Tieslietu padomes locekļi, pirms pieņemt būtisko lēmumu, gūtu visaptverošu priekšstatu un informāciju no pirmavota, jo, kā, atklājot sēdi, sacīja Tieslietu padomes priekšsēdētājs I. Bičkovičs, vispirms ir jāsaprot, vai mediju publikācijās izpētītais laika posms (2008–2014) pilnībā vai daļēji ir savietojams ar situāciju šobrīd. Proti, jāapzina, vai kritiskajās publikācijās atspoguļotā prakse turpinās joprojām, jo tikai tad, pēc I. Bičkoviča paustā, "var uzstādīt pareizo diagnozi un secīgi izvēlēties pareizo ārstēšanas līdzekli". Tādēļ pieaicinātie ziņotāji izteicās katrs no savas kompetences skatpunkta, vienlaikus paužot viedokli par jau izskanējušiem kolēģu rosinājumiem.

Jābūt gataviem ieraudzīt arī neglaimojošu ainu

Kā pirmā "diagnozes uzstādīšanai" Tieslietu padomes sēdē klātesošos uzrunāja Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, kas bijusi starp tiem 14 tiesnešiem, kuri parakstīja Tieslietu padomei adresēto vēstuli. Arī klātienē V. Krūmiņa joprojām uzturēja pozīciju, ka no Tieslietu padomes un pašiem tiesnešiem ir sagaidāmi ne tikai priekšlikumi sistēmas kā tādas uzlabošanai, bet arī konkrētas atbildes, vai šaubu ēna, kas mesta pār konkrētajiem tiesnešiem, ir pamatota. Turklāt, viņas vērtējumā, šīs atbildes ir pelnījusi ne tikai sabiedrība un tiesu sistēma, bet arī tie tiesneši, kuru vārds neglaimojošā kontekstā izskanējis mediju kritiskajās publikācijās, jo viņiem nav iespēju sevi attaisnot. "Kā tiesnesis pats no tā var atbrīvoties – vai staigājot apkārt un mēģinot pārliecināt, ka bijis godīgs un visu darījis pareizi? Šīs aizdomas viņu pavadīs visu turpmākās karjeras laiku. Tādēļ redzam, ka Tieslietu padome ir tā institūcija, kas var šo īstenot, lai palīdzētu kolēģiem atgūt savu labo vārdu," sacīja V. Krūmiņa, vienlaikus vēršot uzmanību uz vēl kādu aspektu: "Mums jābūt drosmīgiem ieraudzīt, iespējams, arī ne visai glaimojošu skatu. Tāpēc aicinātu būt gan drosmīgiem, gan atbildīgiem, un, ja mēs šajā pārbaudē redzētu tādus apstākļus, kas liktu, iespējams, nodot šos materiālus tiesnešu pašpārvaldes institūcijām vai pat tiesībaizsardzības iestādēm, tad mums tas jāpieņem un jābūt drosmīgiem gan ieraudzīt tādu situāciju, gan atzīt kļūdas, jo tas tikai cels tiesu sistēmas reputāciju."

Par tiesu sistēmas reputācijas vairošanu turpmākajos ziņojumos iestājās arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta pārstāvji, taču atšķīrās viņu redzējums par sagaidāmo rīcību, tostarp par nelietderīgu uzskatot īpašas izpētes komisijas veidošanu konkrētu nolēmumu analīzei. Departamenta priekšsēdētāja E. Vernuša atzina, ka plašsaziņas līdzekļos izskanējusī informācija nav palikusi bez ievērības un ar kolēģiem ir gan apspriesta, gan arī rūpīgi izanalizēta kontekstā ar nolēmumiem, kas bijuši viņu izskatīšanā. Tādēļ, pateicoties jau veiktajai prakses analīzei, Civillietu departamenta skatījumā iezīmējas diezgan skaidra aina par iespējamiem maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesu tiesvedību problēmu cēloņiem, kuru dēļ raisījusies lielā ažiotāža. Šos apsvērumus, kas izvērsti izklāstīti arī vēstulē Tieslietu padomei, klātesošajiem sēdē tēžu veidā vēlreiz atgādināja Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks Rihards Gulbis. No viņa teiktā izrietēja, ka Civillietu departamenta atziņas nolēmumos, ar kuriem atcelti nepamatotie un likumam neatbilstošie pirmās instances tiesu nolēmumi, norāda uz vairākiem faktoriem, kas radījuši arī medijos aplūkotās problēmas. Šie faktori, pēc R. Gulbja paustā, iedalāmi divās kategorijās, un atbilstoši arī jānošķir jau veiktie un turpmāk veicamie pasākumi abu kategoriju jautājumu risināšanai.

Tādējādi, Civillietu departamenta ieskatā, vienas kategorijas faktori izriet no maksātnespējas normatīvā regulējuma nepilnībām, bet otrai pieskaitāmi tādi, kas izriet no tiesu sistēmas darbības trūkumiem, kuri atklājās konkrētās lietu kategorijas lietu izskatīšanā, bet nav specifiski ar to saistīti, piemēram, nepilnības tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas kārtībā.

Attiecībā uz tiesiskā ietvara pilnveides aspektiem, Civillietu departamenta pētījumā uzsvērts, ka medijos analizētajā laika posmā no 2008. gada līdz 2014. gadam maksātnespējas regulējumā bija būtiskas nepilnības, kuru rezultātā praksē izveidojās vairākas pamatproblēmas: fiktīvo kreditoru jautājums; parādnieku juridisko adrešu maiņa pirms pieteikuma iesniegšanas tiesā un ekonomiski nepamatotu tiesiskās aizsardzības pasākumu plānu apstiprināšana. Taču tās ir problēmas, kuras šodien vairs nevar nosaukt par jaunatklājumu, jo izraisīto seku dēļ, kas jau pirms vairākiem gadiem maksātnespējas jomas aktualitāti negatīvā kontekstā pat valstiskā līmenī izvirzīja priekšplānā, ir tikušas pamanītas un caur normatīvo aktu pilnveidi arī risinātas. Turklāt darbs pie tā nav apstājies, jo līdztekus tiesībpolitikas veidotāja ikdienas aktivitātēm normatīvā regulējuma trūkumi un priekšlikumi to novēršanai, pateicoties arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta pārstāvju ieguldījumam, papildus izskan gan Tieslietu ministrijas izveidotajā pastāvīgajā maksātnespējas jomas regulējuma pilnveidošanas darba grupā, gan arī Maksātnespējas jautājumu konsultatīvajā padomē.

Tādēļ, kā rezumēja R. Gulbis, šie problēmjautājumi, kas spilgti izgaismojās arī tiesu praksē, ir apzināti un tikuši arī risināti, līdz ar to iecerētajai komisijai mediju kritizēto nolēmumu pētīšanai nav lielas jēgas, jo faktiski tā nonāks pie tiem pašiem secinājumiem, kādus jau guvis Civillietu departaments, analizējot šīs lietu kategorijas pirmās instances tiesas nolēmumus, par kuriem Augstākajā tiesā tikuši iesniegti protesti. Turklāt šīs pašas problēmas konstatētas arī līdzšinējos tiesu prakses apkopojumos4 maksātnespējas lietās, un dažādos aspektos tēmas kontekstā tā tiks pētīta arī turpmāk.

Kādai izziņas metodei un formai dot priekšroku

Bez daudzajiem tiesu varas pārstāvjiem Tieslietu padomes locekļus uzrunāja arī tieslietu ministra padomnieks Edgars Stafeckis, kurš sniedza ieskatu reformās jeb atsevišķos nozīmīgos normatīvo aktu grozījumos maksātnespējas tiesību jomā. Neaprobežojoties vien ar līdzšinējo tiesībpolitikas veidotāja un likumdevēja darba aktivitāšu uzskaitīšanu, viņš arī iezīmēja galvenos virzienus, pie kuriem šogad turpināms darbs, īstenojot Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnes. Starp šādiem uzdevumiem paredzēts, piemēram, noteikt, ka strīdus par tiesībām kreditoru prasījumu atzīšanas procesā izskata tā pati tiesa, kura pieņēma nolēmumu par maksātnespējas procesa pasludināšanu; pārskatīt maksātnespējas procesa administratoru iecelšanas procedūru maksātnespējas procesā; izstrādāt priekšlikumus par dokumentu viltošanas novēršanu maksātnespējas procesā; pārskatīt tiesiskās aizsardzības procesa noteikumus – metodes, pasākumu plānam noteicamo termiņu un kreditoru balsojuma mehānismus; izvērtēt veidus, kā motivēt parādnieku savlaicīgi iesniegt maksātnespējas procesa pieteikumu un nodrošināt regulāras apmācības Valsts policijai tās kompetences stiprināšanai maksātnespējas jomā.

Izskanot vēl citu speciālistu un arī tieslietu ministra Dzintara Rasnača, kā arī ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera komentāriem, bija saklausāms, ka salīdzinājumā ar plašsaziņas līdzekļos iztirzāto laika posmu šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Tādēļ tā laika "diagnoze" vairs nebūtu attiecināma uz situāciju šobrīd. Tomēr, neraugoties uz šo secinājumu, Tieslietu padomes sēdē izskanējušajos viedokļos tomēr dominēja tēze, ka kompetentā un profesionālā veidā ir jāgūst skaidrība par konkrētajiem nolēmumiem, lai atbildētu, kādēļ šajās lietās pirmās instances tiesa nonāca tieši pie tāda rezultātā: vai tas bija likumu nepilnību vai tiesneša nezināšanas, nesaprašanas, vai arī, iespējams, tīšas rīcības dēļ, "pieverot acis uz shēmām", kā tas izskan publiskajā telpā?

Attiecīgi liela vienprātība valdīja jautājumā, ka šīs atbildes ir ļoti būtiskas gan sabiedrībai, gan pašai tiesu sistēmai, taču daudz plašākā un atšķirīgā amplitūdā izskanēja viedokļi par formu un metodi, kā pie tām nonākt. Uzreiz jānorāda, ka 14 Augstākās tiesas tiesnešu vēstulē rosinātais priekšlikums tieši par īpašas komisijas izveidi neguva lielu atsaucību, jo, šķiet, ka vairumam tas asociējās ar parlamentārās izmeklēšanas komisiju, velkot attiecīgas paralēles.

Tā, piemēram, jau sākotnēji līdz ar citiem kolēģiem departamentā noraidot par nelietderīgu uzskatīto ieceri veidot šādu komisiju, Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis un Disciplinārtiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, uzstājoties Tieslietu padomes sēdē, šajā sakarā pauda vēl citus apsvērumus, uzsverot, ka, pat ja šādu komisiju nodibinātu, ir skaidri jāapzinās tās robežas. "Nedrīkst sabiedrībai solīt to, ko šī komisija nevarēs izdarīt! Un, ko šī komisija nevarēs izdarīt – pirmām kārtām tā nevarēs atcelt nekādus spēkā stājušos nolēmumus. Otrkārt, šādai komisijai nebūs nekādu izmeklēšanas instrumentu. Tai pat nebūs tiesības prasīt sadarboties – ne no tiesnešu, ne administratoru, ne advokātu puses. Tā varēs vienīgi aicināt, un viss būs atkarīgs no tā, vai personas piekritīs sadarboties. Un ir daudz jautājumu, ko nevarēs noskaidrot bez šo personu sadarbības. Piemēram, motivācija, kādēļ tika mainītas juridiskās personas adreses. Treškārt, kur ir robeža šādai komisijai – ja tai uztic tiesneša disciplinārpārkāpuma konstatēšanu, kas ir iespējams, tad pie atbildības varēs saukt tikai par pēdējiem diviem gadiem, jo Tiesnešu disciplinārās atbildības likums nosaka absolūtu noilgumu, kas ir divi gadi no pārkāpuma izdarīšanas dienas. Līdz ar to lietām, kas šobrīd ir presē – 2012., 2013., 2014. gads – caur disciplināratbildību klāt netiek."

Tiesa, šis – uz izmeklēšanu vērsts – virziens vispār neguva konceptuālu klātesošo atbalstu, akcentējot, ka, pirmkārt, izmeklēšanas darbības un funkcija ir attiecīgu tiesībaizsardzības iestāžu kompetence un, ja arī ir pamats izmeklēšanai, tiesnešiem pašiem nekādā ziņā ar to nav jānodarbojas. Otrkārt, kā izrietēja no pausto viedokļu būtības, atbilžu gūšanas mērķis nemaz nav tieši izmeklēt un pierādīt konkrētu tiesnešu vainu vai arī viņus attaisnot, bet gan primāri apzināt un saprast iemeslus tieši tādai tiesu praksei un statistikai, kas presē aprakstītajos gadījumos vērotājam no malas rada aizdomas un šaubas. Tāpēc klātesošo vairākums uzsvēra, ka šim nolūkam piemērotāka ir tiesu prakses pētniecība, nevis apstākļu un pašu gadījumu izmeklēšana, līdz ar to atklāts ir jautājums, kas un ko tieši pētīs, jo arī par to izskanēja variācijas.

Piemēram, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone pauda, ka "šajā brīdī ir ļoti, ļoti svarīgi, lai mēs izanalizētu katra šī tiesneša atceltos nolēmumus un izdarītu secinājumu, vai ir sistēmiskas problēmas, vai kļūdas atkārtojas". Viņas ieskatā, tā īstenojama kā izpēte, ko varētu veikt Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa, piesaistot arī autoritatīvus mācībspēkus, piemēram, profesoru un bijušo Augstākās tiesas tiesnesi Kalvi Torgānu, kā arī praktizējošus tiesnešus ar specializāciju maksātnespējas lietās. Turpretim konkrēto lietu tiesneši un administratori, D. Vilsones ieskatā, nebūtu jāiesaista vispār.

Te gan jāpiebilst, ka E. Vernuša izslēdza arī Civillietu departamenta tiesnešu līdzdarbību attiecīgo nolēmumu pētīšanā, jo vienreiz tas jau ir darīts, šo lietu likumību un pamatotību vērtējot iesniegto protestu dēļ. Tā kā Civillietu departamenta nolēmumi šajās lietās kā nepārsūdzami jau ir stājušies spēkā, tad atkārtota visu šo lietu pārvērtēšana, E. Vernušas ieskatā, zināmā mērā apšauba arī Augstākās tiesas veikumu, un, iesaistoties potenciālajā darba grupā, "mēs nebūsim objektīvi".

Kontekstā ar iespējamo turpmāko rīcību tika izteikti vēl vairāki citi priekšlikumi, piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja Sandra Strence norādīja, ka raganu medības nav jārīko, un rosināja konkrētās lietas pētīt pat anonīmi "kā tiesu lietas bez konkrētiem uzvārdiem un ar vienu mērķi – vai tām problēmām, kas apmierinātajos protestos ir parādījušās, ir sniegts risinājums. Manuprāt, tas būtu konstruktīvi". Turklāt viņa atgādināja, ka plašsaziņas līdzekļos žurnālistu izpētītais periods ir tas laiks, kad maksātnespējas lietās praktiski visi nolēmumi bija nepārsūdzami, tāpēc faktiski vienīgais "pārsūdzības" veids bija īstenojams caur protestu. Attiecīgi līdz ar tiesiskā regulējuma izmaiņām pārsūdzības ieviešana šīs kategorijas lietās varētu būt arī izskaidrojums tam, kādēļ pēdējos gados tik krasi ir samazinājies iesniegto protestu skaits.

Pēc aptuveni piecu stundu darba, apkopojot uzklausītos viedokļus, Tieslietu padomes priekšsēdētājs I. Bičkovičs secināja, ka situācijas "diagnoze" 2018. gadā patiesi atšķiras no piecus līdz desmit gadus senās pagātnes, taču skaidrība par turpmāko rīcību būs jārod nākamajā sēdē 5. februārī. Līdz tam Tieslietu padomes locekļiem, tostarp ņemot vērā 22. janvāra sēdē uzklausīto un pārrunāto, jāformulē un jāiesniedz savi priekšlikumi, kas varētu rezultēties Tieslietu padomes kopējā lēmumā. I. Bičkovičs uzsvēra, ka "mūsu lēmumam ir jābūt precīzam, saprotamam un izpildāmam," un tieši tādēļ tam ir rūpīgi jāsagatavojas. Piemēram, jāsaprot, ko nozīmē "izpētīt lietas" – vai konkrēto tiesnešu lietas nosacītā periodā (kādā?); vai tikai protestētās lietas (bet tās jau bijušas Civillietu departamenta uzmanības lokā); vai vēl kādas citas. Tāpat jāformulē, kas būs šie pētnieki, vai un kādi atbalsta resursi tiem nepieciešami u.tml.

Jāpaplašina tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanas iespējas

Neatkarīgi no formas, kā tiks izpētīta kritizētā tiesu prakse, diskusija Tieslietu padomē atklāja vēl vairākas paralēlas šķautnes, par kurām nāksies lemt, tostarp skarot jautājumu par tiesnešu profesionālās darbības novērtēšanu, iespējams, tādu paredzot arī ārpus kārtas. Šajā kontekstā viens no aspektiem – kāds svars novērtēšanā būtu piešķirams konkrēta tiesneša nolēmumiem, kas pārsūdzēti vai par kuriem iesniegts protests, kas apmierināts, jo īpaši atkārtoti.

No vienas puses, kā savā pieredzē dalījās A. Strupišs, runādams no pozīcijas kā tiesnesis, kurš ir skatījis šādus protestus, tai skaitā par lietām, par kurām pārmetumi ir izskanējuši presē, dažkārt, raugoties no malas, viss izskatās citādi, un iesniegtais protests automātiski nenozīmē zemākas instances tiesas tiesneša nekvalitatīvu darbu. Arī ģenerālprokurors Ē. Kalnmeiers, norādīja, ka "protesta iesniegšana Augstākajā tiesā pati par sevi nav pamats disciplinārlietas uzsākšanai, nemaz nerunājot par kriminālprocesu. Iemeslu ir daudz un dažādi, un, izskatot protestu, Augstākā tiesa jau izvērtē, kādi ir bijuši šie iemesli".

Savukārt, raugoties no otras puses, godīgi ir jāatzīst, ka arī tiesneši savā darbā (neatkarīgi no iemesla) pieļauj kļūdas, tāpēc tiesu sistēmā vajadzētu būt efektīvam reaģēšanas mehānismam gadījumos, kad rodas bažas, jo īpaši atkārtoti, par konkrētu tiesnešu rīcības un nolēmumu likumību un pamatotību. Ja tas laikus nonāk uzmanības centrā, jautājumu var risināt caur disciplināratbildību, taču tā nelīdz, ja disciplinārsoda piemērošanas termiņš ir beidzies. Tieslietu padomes sēdē gan uzsvēra, ka šiem faktiem nevajadzētu paslīdēt garām tiesnešu profesionālās darbības kārtējā novērtēšanā, kas veicama reizi piecos gados. Tieši šogad arī sāksies kārtējā vērtēšana, kurai, pēc Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētāja Māra Vīganta sniegtajām ziņām, būs pakļauti 150 tiesneši. Vienlaikus viņš arī rosināja nepieciešamus grozījumus tiesnešu profesionālās darbības vērtēšanas saturā un kārtībā, it īpaši attiecībā uz vērtējamās informācijas apjomu, lai tas, kas Kvalifikācijas kolēģijai par konkrēto tiesnesi patiesi būtu jāzina, nevarētu paslīdēt garām.

Turklāt M. Vīgants pauda, ka pašreizējais regulējums tiesnesi ļauj novērtēt vienīgi ar pozitīvu vai negatīvu vērtējumu, taču prakse parādījusi, ka pietrūkst arī vidusceļa "apmierinoši", no kura izriet konkrētas konsekvences, tostarp skaidrība par trūkumiem, kas tiesnesim savā profesionālajā darbībā jānovērš. Tāpat Kvalifikācijas kolēģijai, kurā ir deviņi tiesneši, pietrūkst arī atbalsta resursu, piemēram, pilnas slodzes sekretāra un juridiskā konsultanta, jo tiesnešu novērtēšana ir ārkārtīgi darbietilpīgs un ļoti atbildīgs process. "Ja tiesnesim vienlaikus jāskata lietas un vēl jānovērtē kolēģi, tā atbildības latiņa ir ļoti augsta. To nevar darīt laika trūkuma apstākļos," ir pārliecināts M. Vīgants. Šai ziņā īpaša ieinteresētība bija saklausāma Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles paustajā, sakot, ka Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai "pilnīgi noteikti ir jādod nepieciešamais resurss", taču tai būtu arī jāizzina citu valstu labās prakses piemēri, kā arī, iespējams, tiesnešu novērtēšanas procesā jāpiesaista zinošs speciālists ārpus sava loka un pat valsts robežām. Savukārt, komentējot, vai un kā būtu jāreaģē uz negatīvo publicitāti ieguvušo tiesu praksi, I. Ziemele bija tieša: "Te nav nekāda Morzes ābece un nekas cits, vienkārši veselais saprāts prasa, lai šie konkrētie nolēmumi tiktu pacelti un tiktu izpētīts, kas tur īsti notika. Jo vienmēr šādos gadījumos, kad ir kaut kādas aizdomu ēnas konkrētās situācijās, ir jāveic, vismaz tiesiskā valstī, šī izpēte. Sabiedrība no mums kā no tiesu varas prasa, lai šos gadījumus mēs izpētām un objektīvi paskatāmies, kas tur ir, jo tad mēs varēsim arī atbildēt uz jautājumu, kas šeit izskanēja – kāpēc tāda situācija radās. Mums ir jāzina, ka tie soļi, kas pašreiz tiek sperti, jau ir pietiekami vai tomēr nav. Grozies kā gribi, tas ir audits. Ir dažādi formāti, kā to izpētīt, un tas noteikti ir darāms."

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU

Matule S. Tieslietu padomē izskanējušais rosina izpētīt, nevis izmeklēt. Jurista Vārds, 30.01.2018., Nr. 5 (1011), 6.-9.lpp.