23. augusts Baltijas valstīs ir īpaša diena, kas atgādina par vienotību, drosmi un kopīgu vēlmi atgūt brīvību. 1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sadevās rokās, izveidojot vairāk nekā 600 kilometru garu dzīvo ķēdi. Šī akcija, kas kļuva pazīstama kā Baltijas ceļš, bija miermīlīgs, bet spēcīgs vēstījums pasaulei, ka Baltijas tautas vēlas brīvību un neatkarību.
Tolaik viens no Latvijas Atmodas līderiem un Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns sacīja: “Jebkurai netaisnībai un apspiestībai reiz pienāk gals. Par jebkuru verdzību stiprāks ir brīvības gars. Jebkurus melus agrāk vai vēlāk izgaismo patiesība. Saņemsim vēl ciešāk viens otra plaukstas un ieskatīsimies viens otra acīs. Pāri visam taču stāv nu jau pat fiziski sajūtamā kopība.”
Baltijas ceļa spēks bija tā vienkāršībā. Cilvēki tikai sadevās rokās, taču šis žests kļuva par vienu no spilgtākajiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atjaunošanas simboliem.
Zemgales rajona tiesas tiesnesei un bijušajai tiesas priekšsēdētājai Līgai Ašmanei Baltijas ceļa laikā bija tikai 18 gadu, un viņa tikko bija pabeigusi vidusskolu. Taču sajūta, ka Latvijai pienācis pārmaiņu laiks, jau bija ļoti spēcīga.
“Tolaik ar vecākiem dzīvojām Ķekavā. Mani vecāki bija patriotiski cilvēki, un tāda bija arī mana latviešu valodas un literatūras skolotāja. Jau pirms Baltijas ceļa viņa mūs mudināja lasīt tādu daiļliteratūru, kas lika domāt par brīvību, mūsu valsti un to, ka Latvijā jau virmo brīvības gars. Jau 1988. gada Lāčplēša dienā gatavojām dzejas montāžu kopā ar aktieri Jāni Skani. Tāpēc, kad pienāca Baltijas ceļa diena, nebija ne mazāko šaubu, kur man jābūt. Es gāju, sadevos rokās ar pārējiem ķekaviešiem un biju daļa no dzīvās ķēdes, kas šķērsoja trīs Baltijas valstis. Esmu lepna, ka varēju būt viens no šīs ķēdes posmiem un ar to skaidri paust, ka vēlos dzīvot brīvā Latvijā,” atceras L. Ašmane.
Arī Rīgas pilsētas tiesas tiesnesei Zanei Aldiņai Atmodas laiks palicis spilgtā atmiņā, lai gan toreiz viņai vēl nebija pat astoņu gadu. Vecmamma viņu ņēma līdzi uz nozīmīgākajiem tā laika notikumiem – Čikāgas piecīšu koncertu Mežaparkā, Baltijas ceļu, 11. novembra notikumiem, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī pēc padomju okupācijas gadiem pirmo reizi atkal pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, un uz svecīšu nolikšanu pie Rīgas pils mūriem. Bet īpaši spilgti Z. Aldiņa atceras Baltijas ceļu. Togad viņa kopā ar vecmammu devās uz Brīvības ielu un nostājās cilvēku ķēdē pie Matīsa tirgus. Lai arī viņa bija tikai bērns, jau tad apzinājās, ka notiekošais ir kaut kas daudz lielāks par vienkāršu cilvēku pulcēšanos.
“Man šis pasākums likās ļoti svarīgs un nozīmīgs, jo stāsts bija par mūsu brīvību un neatkarību. Taču vienlaikus, būdama bērns, sākotnēji biju arī nedaudz sabijusies. No pieaugušo sarunām sapratu, ka varētu būt represijas vai pat izrēķināšanās no milicijas.
Man atmiņā palicis arī cilvēku spēks un vienotība. Tur stāvēja gan lieli un mazi, gan jauni un veci. Viņu sejas bija nopietnas, taču pilnas apņēmības. Visi bija lepni, ar taisni izslietām mugurām un asarām acīs. Tad man uztraukums pārgāja, un es jutos droši. Īpaši spilgts bērna acīm bijis mirklis, kad garām brauca mikroautobuss “Latvija” un filmēja cilvēku ķēdi. Man likās, ka tagad visa pasaule redzēs, kā mēs visi esam sadevušies rokās un neviens mums neko nevar nodarīt.
Varbūt toreiz es vēl nespēju līdz galam aptvert vēsturiskā brīža nozīmi, taču sajūta, kas valdīja Baltijas ceļā, ir saglabājusies līdz šai dienai. Pārliecība, ka vienotībā ir spēks un brīvība nav pašsaprotama, bet gan tā ir vērtība, par kuru cilvēki gatavi iestāties kopā,” pauž Z. Aldiņa.
Baltijas ceļa stāsti nav tikai par pagātni. Tas ir arī par mums šodien, par spēju sadarboties, atbalstīt citam citu un iestāties par vērtībām, kas mums ir svarīgas. Šī vienotības sajūta ir viena no vērtīgākajām Baltijas ceļa mantojuma daļām, un tā ir vērtība, ko varam turpināt veidot arī šodien.
Foto: “Valmieras Ziņas” 1989. gads