Tiesas process civillietās sākas ar strīdu – situāciju, kurā viena persona uzskata, ka tās tiesības ir aizskartas, bet otra tam nepiekrīt. Šajā brīdī parādās galvenie tiesvedības dalībnieki – prasītājs un atbildētājs. Viņi ir divas pretējas, bet vienlīdz svarīgas puses tiesvedībā. Viena pieprasa savu tiesību aizsardzību, otra – aizstāvas pret šo prasību.
Prasības var būt dažādas, piemēram, mantisko attiecību risināšana, īpašuma tiesību noteikšana, parādu piedziņa u.c. Tāpat var būt prasības, kas vērstas uz juridisku attiecību radīšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, piemēram, prasība par laulības šķiršanu, par īres līguma pārtraukšanu, prasības darba tiesisko attiecību jomā un citas.
Kas ir prasītājs?
Prasītājs ir fiziska vai juridiska persona (uzņēmums, biedrība, valsts vai pašvaldība), kas vēršas tiesā ar prasību, jo uzskata, ka viņas tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Vienkārši sakot – prasītājs ir tas, kurš sāk tiesvedību. Vienā tiesvedībā var būt vairāki prasītāji un vairāki atbildētāji.
Prasītājs tiesvedībā:
- iesniedz prasības pieteikumu tiesā, precīzi norādot, pret ko tieši prasība vērsta;
- formulē, ko tieši prasa (piemēram, naudas piedziņu, līguma izbeigšanu, zaudējumu atlīdzināšanu);
- ja ir iespējama būtiska kaitējuma nodarīšana līdz nolēmuma spēkā stāšanās brīdim, lūdz tiesu pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanas vai pagaidu aizsardzības piemērošanu (to var lūgt arī pirms prasības celšanas tiesā un pat pirms iestājas saistību termiņš);
- pamato savus prasījumus ar faktiem un pierādījumiem;
- maksā valsts nodevu, ja likums neparedz atbrīvojumu;
- ir tiesīgs pilnīgi vai daļēji atteikties no prasības, samazināt tās apmēru, grozīt prasības pamatu vai priekšmetu vai palielināt prasījumu apmēru, iekams nav sākta lietas izskatīšana pēc būtības.
Kas ir atbildētājs?
Atbildētājs ir persona (vai uzņēmums), pret kuru prasība ir vērsta. Atbildētājs nesāk tiesvedību, bet iesaistās tajā, jo kāds cits ir cēlis prasību pret viņu. Atbildētājs ir tiesīgs pilnīgi vai daļēji atzīt prasību, celt iebildumus pret to vai celt pretprasību līdz brīdim, kad lietas izskatīšana pēc būtības pabeigta pirmās instances tiesā.
Atbildētājs tiesvedībā:
- saņem prasības pieteikumu no tiesas;
- aizstāv savas tiesības un intereses tiesā.
Prasītāja un atbildētāja tiesības:
- iepazīties ar lietas materiāliem un izgatavot to atvasinājumus;
- piedalīties tiesas sēdē;
- pieteikt noraidījumus;
- iesniegt pierādījumus;
- piedalīties pierādījumu pārbaudē;
- pieteikt lūgumus;
- sniegt tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus;
- izteikt savus argumentus un apsvērumus;
- celt iebildumus pret citu lietas dalībnieku lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem;
- pārsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus;
- saņemt nolēmumus un citus lietā esošos dokumentus vai to atvasinājumus.
Prasītāja un atbildētāja pienākumi:
- ierasties pēc aicinājuma tiesā;
- savlaicīgi rakstveidā paziņot par iemesliem, kuru dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi, iesniedzot par to pierādījumus;
- nodrošināt tulka palīdzību, ja nepārvalda tiesvedības valodu (tulku nodrošina tiesa personām, kuras lietā saņem valsts nodrošināto juridisko palīdzību vai ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas).
Izprotot, kas ir prasītājs un kas ir atbildētājs, kļūst saprotamāks tiesvedības process. Šīs lomas nosaka ne tikai to, kurš sāk strīda izskatīšanu un kurš sniedz atbildi, bet arī katras puses pienākumus, tiesības un atbildību tiesas priekšā. Zināšanas par šiem jēdzieniem palīdz labāk orientēties juridiskajos procesos, pieņemt pārdomātus lēmumus un apzināties iespējas aizstāvēt vai aizsargāt savas intereses. Tiesvedība sākas ar prasību un noslēdzas ar nolēmumu, taču tās pamatā vienmēr ir divas puses, kuru savstarpējais strīds tiek risināts tiesiskā ceļā.
Cita nozīmīga informācija:
- lomas procesā var mainīties, ja atbildētājs iesniedz pretprasību – viņš vienlaikus kļūst arī par prasītāju citā prasījuma daļā;
- daudzi strīdi tiek atrisināti ar izlīgumu, kur abas puses vienojas par risinājumu vēl pirms tiesa pieņem galīgo nolēmumu;
- prasītājam ir pierādīšanas pienākums, viņam jāpierāda savi apgalvojumi, savukārt atbildētājs var tos apstrīdēt vai sniegt pretpierādījumus;
- atbildētājs ne vienmēr ir vainīgais, tiesas uzdevums ir noskaidrot faktus un piemērot likumu, nevis automātiski pieņemt, ka prasības iesniedzējam ir taisnība;
- tiesas process ir publisks, bet ne vienmēr, lielāko daļu lietu skata atklātās tiesas sēdēs, taču dažos gadījumos (piemēram, ģimenes lietās) process var būt slēgts.
Sacīkstes princips tiesvedībā
Prasītājs un atbildētājs, kas tiesā aizstāv savu pozīciju, pierāda prasības un iebildumu pamatotību ar likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Savukārt tiesnesis iepazīstas ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem un sniedz tiem juridisku novērtējumu. Katrai no pusēm jāpierāda savu pozīciju pareizība, iesniedzot pierādījumus par lietas apstākļiem.
Piemērs: J. iesniedzis prasību tiesā pret A., jo uzskata, ka A. nav samaksājis par pārdoto preču piegādi. J. ir prasītājs un sagatavo pierādījumus – rēķinus, e-pasta saraksti, piegādes dokumentus. A. ir atbildētājs un sagatavo savu aizstāvību – iesniedz pierādījumus, ka prece bija bojāta vai piegāde kavējās J. dēļ.
Saskaņā ar sacīkstes principu abām pusēm ir vienādas tiesības tiesā iesniegt pierādījumus un uzdot jautājumus lieciniekiem. Tiesa lietu neizmeklē, bet vērtē tikai tos argumentus un pierādījumus, ko pieteicējs un atbildētājs iesnieguši. Puses savstarpēji konfrontējas, apstrīdot viena otras pierādījumus. Tiesnesis paziņo nolēmumu, pamatojoties uz to, kuras puses pierādījumi ir ticami un pamatoti. Ja J. pierādījumi ir spēcīgāki, tiesa pieņem viņa prasību, bet, ja A. argumenti pārliecina tiesu, prasību noraida. Šis piemērs rāda, ka sacīkstes princips nodrošina taisnīgu konkurenci, kur uzvar puse ar pārliecinošākiem argumentiem.